Izstāde Ekodizains

Kā gadījās, kā ne – tīšām iemaldījos Rīgas Mākslas telpā uz vienu izstādi ar nosaukumu “Ekodizains”. Izstādē var redzēt dažādus projektus, kas jau ir novesti līdz gala rezultātam, gan arī tādus, kas vēl jārealizē dzīvē. Uzsvars uz to, kā ar dabai draudzīgiem materiāliem, var radīt superīgas lietas, ko lietojam ikdienā, piemēram, krēsli, cimdi, lampas, apģērbs, bet ne tikai. Izstādē arī daudz ideju, kas vēl tik uz papīra un kuras jārealizē dzīvē, piemēram, dabai draudzīgi moderni ēku kompleksi, idejas parastām lietām – lietusmētelim u.tml.

Telpa liela un redzēt tur – daudz ko. Gan vizuālie materiāli, gan filmas, gan arī plakāti un reālas lietas, ko var arī izmēģināt. Manuprāt, izstāde ir ļoti, ļoti interesanta un tajā var smelties dažādas idejas. Vienu arī es apņemos realizēt un kad to būšu izdarījusi – padalīšos ar iespaidiem un bildēm, kā man gāja.

Rīgas mākslas telpā biju arī pirms izstādes bijusi uz kādu ļoti jauku pasācienu un šoreiz man radās iespaids, ka tā vieta ir pozitīva, pārdomāta un tur notiekošās izstādes, pasākumi ir interesanti. Būs biežāk jāpačeko tur esošā programma…

Modernā Maslova piramīda

Mekējot informāciju savam diplomdarbam, nejauši uzdūros vienai e-vajadzību piramīdai:

Modernā Maslova e-vajadzību piramīda

(oriģināls no šejienes)

Kaut kas labs

Piektdien darbā strādāju, kad man zvana un saka: “Nu šodien tad ejam uz teātri?” Mēģinu atrast savās smadzenēs kādu atmiņu par to, kāpēc gan man kaut kur jāiet un vai tik kaut kas nav sajaukts. Izrādās, pirms diviem mēnešiem tiešām man tika jautāts, vai nevēlos iet uz izrādi Jāzeps un viņa raibais brīnumsapņu mētelis un es piekritu. Protams, divu mēnešu laikā ne to vien aizmirsīsi (tā iet, ja visu nepieraksta). Nu labi, ja jau jāiet, tad jāiet.

Ieradāmies dažas minūtes pirms sākuma. Skatītāju zāle, protams, bija pilna, kā tas parasti ir Dailes teātrī (vismaz, kad es tur eju). Lai arī piektdien nejutos īsti savā ādā, tomēr jau pēc kādām padsmit minūtēm no izrādes sākuma, uzlabojās arī garastāvoklis.

Izrāde bija ļoti krāšņa, spilgta, ar dažādiem specefektiem, muzikāla, kā jau mūzikls, tajā piedalījās kādi 70-80 cilvēku (domāju, ka tas tiešām ir liels cipars izrādei, jo esmu bijusi arī uz izrādi, kur darbojas tikai divi cilvēki). Noteikti jāpiemin, ka tas ir Endrjū Loida Vēbera (Andrew Lloyd Webber) mūzikls, kas daudziem droši vien kaut ko izsaka (tiem, kam tas neko neizsaka – Operas Spoks (Phantom of the Opera), Kaķi (Cats) u.c. mūziklu komponists). Nesākšu atstāstīt izrādes saturu, jo to var atrast i-netā, ja ir tāda vēlme, bet teikšu, ka man ļoti patika izrāde. Turklāt galvenajā lomā – Juris Vizbulis, kuram tiešām ir fantastiska balss. Lielisks tembrs, precīzi izdziedātas notis (nedzirdēju, ka viņš kaut kur nodziedātu šķībi), turklāt ļoti patīkami klausīties (salīdzinājumam – nevaru, piemēram, klausīties Ievas Pļavnieces dziedājumā, jo viņas balss nav tik skanīga un arī notis mēdz šļūkāt). Vienīgi mūzikls varētu nepatikt tiem, kas ir dzirdējuši to orģinālizpildījumā, jo tulkotā valodā šis tas mēdz atšķirties no orģināla.

Lūk viena dziesmiņa no šī mūzikla (tikai orģinālizpildījumā, bet jāsaka, ka Juris Vizbulis, manuprāt, to nodziedāja vēl labāk):

Nu ko, patika? Turklāt arī latviešu izrādē bija līdzīga aina uz skatuves tieši izpildījuma ziņā. Nu ko – varbūt kādu būšu ieintriģējusi aiziet un noskatīties izrādi!

p.s. Tiem, kas vēlas zināt – Pirmā advente šogad (2008) ir 30.novembrī (redzu, ka daudzus tas interesē pēc tā, kas tiek rakstīts meklētājā). Un tas arī ir kaut kas labs, ka pēc mēneša oficiāli varēs dedzināt svecītes adventes vainagā un jau sākt domāt par Ziemassvētku lampiņu virtenes izkāršanu istabā.

Tad jau pagaidām,

Thezeezee

Atskaite par Cosmos koncertu

Tā nu bija sagadījies, ka izdomāju apmeklēt Cosmos koncertu. Šī grupa man ir patikusi jau gandrīz no pašiem pirmsākumiem un līdz ar to uzskatīju, ka uz pirmo grupas orģinālmūzikas albuma prezentāciju man vajadzētu ierasties.

Tas bija pirmdien, Operā, gaišā dienas laikā (dažādu aktivitāšu dēl vienkārši nesanāca laika uzrakstīt kādu rindiņu šeit). Pacilātā garastāvoklī pēc pusdienām devos uz Operuar savu kompāniju. Pa ceļam uz savām vietām, kāda sieviete iedalīja arī mums tādus mazus grabulīšus no NORD LB, ko vēlāk izmantojām kādas dziesmas ritma radīšanā.

Ieņēmām savas vietas un nopriecājāmies, ka sēžam balkona pirmajā rindā un redzamība ir ļoti laba. Koncerts sākās ar pāris minūšu nokavēšanos. Šķiet, ka arī šoreiz Cosmos plānos izdot kādu DVD ar koncerta ierakstu, jo tiešām daudz kameru filmēja visu notiekošo un laikam jau jāsaka, ka es labprāt redzētu arī šo DVD savā īpašumā, jo koncerts bija superīgs…

Tiešām nevaru saprast, kur šie puiši ņem tik daudz ideju savu koncertu režijas izstrādei. Protams, orģinalitāte noteikti ir viena no Cosmos koncertu raksturīgākajām īpašībām. Arī šoreiz viss notika visaugstākajā līmenī gan skaņas, gan skatuves noformējuma ziņā. Neizpalika dažādi specefekti – gan gaismu, ēnu, skaņas, dažādi instrumenti utt..

Īpaši man patika dziesmas “Pasaules galiņš” izpildījums, kas atgādināja 80-to gadu izpildījumu, turklāt šīs dziesmas laikā arī mēs varējām izkustināt savas balss saites, dziedot līdz skanīgo O-O-E-O! “Vienreiz” skanēja dzīvē tā, ka skudriņas skrēja pār kauliem (labā nozīmē). Jāņa Strazdiņa fantastiski zemais un tīrais bass un Reiņa Sējāna bungu atdarinājums dziesmā Can’t Take my eyes off You, lika skatītāju sirdīm “kust” (kā viņi arī paši izteicās). Koncerts tiešām bija fantastisks!

Vienīgi, kas man šķita nesaprotams – puišu skatuves tērpi. Tā arī nesapratu, kāpēc bija jāvelk tāds apģērbs. OK, piekrītu, ka varbūt stilīgs (respektīvi, visiem puišiem bikses ar šaurām bikšu starām, kas pašlaik ir aktuāli), bet visādā citādā ziņā neatbilstošs grupas imidžam (manuprāt) un nesaskanīgs skatoties uz viņiem visiem kopā. Ja viens bija ieradies uzvalkā, tad cits – džinsos, bet vēl cits – svārkos. Nu tas varbūt tāds mīnuss. Tomēr, jāsaka, ka es jau koncertu eju klausīties, līdz ar to, tas īpaši neietekmēja manas emocijas un izjūtas . Laikam jāsāk domāt par Cosmos vasaras koncerta apmeklēšanu (turklāt viens koncerts iekrīt tieši manā dzimšanas dienā). Tikai neesmu sajūsmā, ka tas notiek Dzintaru koncertzālē, jo tā atrodas Jūrmalā. Un tā kā man vēl nav savas mašīnas, tad nokļūšana turp un atpakaļ varētu būt problemātiska.

no dziesmas “Vienreiz” – mans draugs/ ir pienākusi diena/ kad viss ir atļauts vienu/ vienu skaistu reizi vien/ vienu pa visu dienu beidzot drīkst!

Pēdējā pirmizrāde

Kā Tev, mīļais lasītāj, patīk šī raksta nosaukums? Varbūt liekas nedaudz dīvains un nereāls? Tūdaļ izstāstīšu, ko es ar to biju domājusi…

Tātad šis raksts būs par “Pēdējo pirmizrādi“. “Pēdējā pirmizrāde” ir improvizācijas teātris, kurā darbojas fantastiski talantīgi un atjautīgi puiši – Varis, Kaspars, Guntis, Raimonds, Mārcis un Edgars.

Jautāsiet kas ir improvizācijas teātris? Es to definētu tā – teātris, kas rodas skatītāja acu priekšā. Paši improvizatori to definē tā: “Vai Tu esi redzējis, kā rodas teātra ainas tieši tajā brīdī, kad Tu tās skaties? Kur darbības un dialogus rada paši spēlētāji spēlēšanas laikā? Tavā priekšā veidojas cilvēku attiecības, norisinās piedzīvojumi, greizsirdības ainas, ceļojumi laikā un telpā, tiek radītas jebkuras lietas, kuras slēpjas cilvēka fantāzijā. Turklāt arī Tev ir nozīme šo ainu radīšanā – Tu vari ietekmēt tās, sākot ar vienkāršiem ierosinājumiem, līdz par ar līdzdarbošanos ainās. Kopīgi tiek radīts tas, ko Tu meklā, kas Tevi skar. Tu vari smieties, spriest, minēt ar beigsies notiekošais, taču to nezin neviens, jo katra izrāde, katrs solis tajā improvizatoriem ir pirmā un pēdējā reize.”

Varu teikt tikai vienu – šāda teātra apmeklēšana ir viens super pozitīvs pasākums. Katru reizi, kad esmu tur bijusi – esmu smējusies, smējusies un smējusies 2 stundu garumā, kamēr vien izrāde iet. Pēc šādas izrādes labs garastāvoklis 100% garantēts. Esmu “aizvilkusi” arī vairākus draugus uz šo pasākumu un visi kā viens bija sajūsmā un teicās nākt vēl kādreiz uz izrādēm.

Varbūt varētu likties, ka ja jau viss tiek izdomāts uzreiz visu acu priekšā, tad varētu būt neloģisks un bezjēdzīgs teātris bez loģiska nobeiguma un domas, bet tā tas nebūt nav. Pārsteidzoši, bet puišiem tik fiksi iešaujas prātā idejas, kā atrisināt dažādas situācijas, ka tas vienkārši pārsteidz. Katrā ziņā – viņi nav iesācēji un savu darbiņu prot.

Lūk dažas atsauksmes no delfi mājas lapas par “Pēdējo pirmizrādi”:

Patieshaam FORSHA izrade. Man loti patika. Loti labi pavadiiju laiku, labi izsmeejos. visiem iesaku apmekleet sho iziraadi. tur bij jauki un jautri pavadiits laiks. Nenozeeloju ka uz turieni aizgaju. Viss bija SUPER!!!

Sen taa nebijaam izsmeejushaas! Tieshaam! Nespeeju vien nobriiniities, kaa tik zibeniigi taadas aspraatiibas un joki var ienaakt praaataa. Skiet, no PP neviens bez smieklu krampjiem veeederos neaiziet prom.

Paldies par kaarteejo C vitamiina milzoniigo devu!!!!

Vakar puiši atkal bijā TOPĀ! Es visu vakaru masēju vaigus, lai atslābst smieklu muskuļi.

Tās bija citu cilvēku domas, un es viņiem pilnīgi piekrītu. PP puiši ir malači un superīgi tēlo! Žetons viņiem par to.

P.S. Rakstot šo rakstu, es domāju ilgi, vai vajadzētu to publicēt vai nē, jo pusstundu pirms sāk laist apmeklētājus iekšā, ārpusē ir vērojama gara rinda, jo apmeklētāju ir daudz, bet vietas vienmēr par maz. Katru reizi ļoti daudz cilvēku šīs 2 stundas pavada stāvot kājās. Tātad risks ir sekojošs, ja kādam šis raksts liksies iedvesmojošs un viņš nolems apmeklēt šo izrādi, tad konkurence cīņā uz nedaudzajām sēdvietām kļūs lielāka. Lai nu arī kā būtu tik un tā iesaku visiem apmeklēt šo pasākumu!

Visu laiku labākais seriāls…

Kas Jums pirmais iešaujas prātā dzirdot jautājumu – Kāds ir visu laiku labākais jauniešu seriāls???

Mana atbilde viennozīmīgi ir – F-R-I-E-N-D-S!!! (Y)

Padalīšos arī ar Jums ar prikolīgākajām epizodēm no Draugu 10 sezonas.

Šajā epizodē Joey mācās franču valodu (Je m’appelle Clode! )

Un šajā epizodē Ross dodas iegūt mākslīgo iedegumu. Iedvesmojoši!!!

Nu, kā patika?

P.S. Paldies Sandim, kas atklāja fīči, kā ielikt klipiņu blogā

Teiksma par putnu…

“Ir teiksma par putnu, kas dzied tikai reizi mūžā – saldāk nekā jebkurš cits virs zemes. Reiz šis putns atstāj ligzdu, dodas meklēt ērķšķu krūmu un neliekas mierā, kamēr to atrod. Tad, apmeties tā dzelkšņainajos zaros, spiezdams krūtis pret pašu garāko, asāko ērkšķi, tas sāk savu dziesmu. Un, uzveikdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas treļļus. Viena vienīga brīnumaina dziesma, kuras cena ir dzīvība. Taču visa pasaule apklust, to klausīdamās, un Dievs debesīs smaida. Jo par pašu brīnišķīgākos jāmaksā ar dedzinošu sāpi… Vismaz tā stāsta teiksma.”

 Šo teiksmu izlasīju vienā fantastiskā grāmatā un tā uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Skaisti un reizē arī skumji teikts. Laikam jau dzīvē ir tādi brīži, kad par kaut ko vienkārši fantastisku ir ļoti dārgi jāmaksā (un šeit neiet runa tikai par naudu).