Bez vārdiem..

Amatiera foto

Pāris nedēļas atpakaļ gadījās pabūt pie jūras un arī pamatīgi nosalt, tomēr par spīti aukstumam, kas draudēja atsaldēt pirkstus, nevarēju neuzņemt pāris foto:

photo

Photo by me week ago:

Izstāde “Dizaina Dimensijas”

Izstāde Dizaina dimensijas bija apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no š.g. 1.oktobra līdz 21.oktobrim. Arī es šo izstādi apmeklēju un uzskatu, ka lieliski pavadīju laiku, turklāt ieguvu jaunu informāciju.

Neviena cita mēbele dizaineru, arhitektu un mākslinieku vidū nav saņēmusi tik daudz uzmanības kā krēsls. Arī praktiskas nozīmes dēļ

Izstādē tika izstādīti 100 mini krēslu modeļi un, protams, bija arī kādi 10 reāla izmēra krēsli. Bij paķēries līdz arī mans fotoaparāts, līdz ar to pietiks pļāpāt un ievērtējiet paši.

Siets…

Šis bija viens no maniem favorītiem… Man patīk ideja – parasts kartons, turklāt tik stilīgi izskatās.

Un šādu lūdzu man uzdāviniet uz dzimšanas dienu Vieta, kur novietot šādu skaistumu – atradīsies!

Bet šis tomēr bija pats, pats labākais dizains.

He-he.. šķiet kaut kur dikti redzēts (prikols, ka šāds krēsls Amerikā tika izgudrots 1983.gadā, kad mums tādi iepirkumu ratiņi vispār likās kaut kas neredzēts un pavisam jauns)

Eleganti!

Photo by me…

Photo by me.. Njā.. nu jau labu laiciņu izmantoju tādu lietu kā fotoaparāts.. Lūk kas man ir sanācis..

Best summer ever…

2007. gada 31.augusts ir pienācis, kas liecina par to, ka šī gada vasara ir beigusies. Vismaz man. Jo oficiāli vasaras beigas ir kaut kad septembra otrajā pusē, bet tā kā nākamnedēļ sākas skola, tad varu teikt, ka vasara priekš manis ir beigusies…

Kāda tad bija 2007.gada vasara? Hmz.. Laikam jau vienkārši fantastiska. Tā tik pavadīta strādājot pa darba dienām un atpūšoties nedēļas nogalē, izņemot atvaļinājumu, kad 2 nedēļu garumā bija daudzveidīga atpūta.

Ar ko gan šī vasara paliks manā atmiņā īpaša? Hmz.. Laikam jau ar to, ka man nācās būt par liecinieci 2 laulību pasludināšanā, kad precējās man tuvi un mīļi cilvēki. Ar sporta spēlēm vairāku dienu garumā. Ar dejām. Ar emocijām dažādos koncertos (Placebo, Aerosmith, un mūsu Prātinieku koncertu, kā arī fantastiskais Dzelzs Vilks koncerts ar Kaukuli priekšgalā). Ar sašļiku. Ar jūru… Jūras smaržu vēlā vakara stundā un agrā rīta stundā, ar saulē iedegušu ādas smaržu, ar jūras vēja smaržu. Njā.. Jūra ir viena fantastiska vieta. Šī vasara paliks atmiņā ar dažādiem tusiņiem. Ar tuvākiem un tālākiem izbraucieniem. Ar pirmajām sajūtām paceļoties debesīs. Ar Berlīni. Es tur atgriezīšos, noteikti atgriezīšos un pavisam drīz. Ar teltīm. Ar jaunām paziņām.

Varu apgalvot, ka šī bija 100% vislabākā vasara manā mūžā. Patiesībā tas pat ir nedaudz paradoksāli, jo šī vasara bija salīdzinoši auksta, bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, kādi cilvēki ir Tev apkārt, jo kā viens gudrais bija atbildējis uz kāda cilvēka gaušanos par to, ka auksts laiks – LAIKA APSTĀKĻI IR TĀDI, KĀDIEM TIEM JĀBŪT, JĀPROT TIKAI ATBILSTOŠI APĢĒRBTIES.

Laikam jau diezgan nesakarīgi sanāca, bet man šodien tāds interesants garastāvoklis

Vienkārši interesanti…

Šodien manās rokās nejauši nonāca “Dienas” pielikums Kultūras Diena. Izlasīju vienu rakstu, kas man ļoti iepatikās un man sagribējās padalīties ar citiem. Tad nu labākie citāti no filozofa ARTA SVECES raksta:

“Lielākajai daļai cilvēku fotoaparāts ir kaut kas līdzīs slēpēm vai grilam. Lielāko daļu gada tas glabājas kādā kambarī, nolikts tā, lai nemaisās pa kājām. Var pat teitk, ka fotogrāfēšana ir sezonāla nodarbošanās, un šobrīd ir fotogrāfēšanas sezona.”

“Piemēram, kāpēc cilvēki fotogrāfējas, teiksim Eifeļa torņa fona? Viena no versijām varētu būt, ka tā ir sava veida atzīmēšanās, apliecināšanās, trofeja, ko parādīt mājās un tādējādi apliecināt, ka neesi sliktāks par citiem, kas pavada atvaļinājumu ārzemēs, vai vēl labāk – pārāks par tiem, kas to nevar atļauties. Lai gan šis skaidrojums pirmajā mirklī šķiet ticams, tas nevar izskaidrot fenomenu kopumā. Šis skaidrojums šķiet ticams, ja koncentrējam uzmanību tieši uz attēlu ar Eifeļa torni fonā, bet parasti no atvaļinājuma cilvēki atved kaudzēm bilžu, kur viņi fotogrāfējušies pie veselas rindas objektu, kas pārējiem neko neizsaka – es pie Murmuleja strūklakas Anhemmiestā u.tml.”

“Galu galā, arī tas, ka mēs fotogrāfējam nevis strūklakas, bet sevi ar strūklaku fonā ir rezultāts tam, ko mēs ātri iemācāmies, aplūkojot citu izdarītos uzņēmumus, – neviena strūklaka nav tik interesanta kā cilvēks”

Nu kaut kā tā…