Adventa laiks

Pavisam drīz sāksies gaidīšanas laiks. Ziemassvētku gaidīšanas laiks, jo pirmā advente jau tuvojas. Šajā nedēļas nogalē iedegsim pirmo svecīti adventes vainagā. Adventa laiks ir īpašs laiks, tas vieš cilvēkos cerību. Gada tumšākie mēneši padara cilvēkus nedaudz depresīvākus, un advente ir kā gaisma tuneļa galā, jo katram zināms, ka pēc Ziemas saulgriežu pavadīšanas, gaisma atgriezīsies. No sākuma palēnām, bet pēc tam arvien straujāk. Jau to iedomājoties vien kļūst siltāk ap sirdi.

Šis gads daudziem ir bijis grūtāks kā iepriekšējie, varbūt tas būs iemesls vēl jo lielākai svētku noskaņai. Domāju, cilvēki vairs netērēs tik lielus līdzekļus dāvanu iegādei, un, manuprāt, tas varētu padarīt šos svētkus vēl jaukākus. Pēdējos gados bij’ sajūta, ka Ziemassvētki ir kļuvuši pārāk komerciāli. Meklēsim citas vērtības? Ne jau dāvanās ir svētki. Svētki ir sirdīs. Būt kopā ar mīļajiem. Personīgi man šie svētki vienmēr ir ļoti patikuši, un arī es svētdien iedegšu svecīti un izkāršu eglītes lampiņas. Tās ir tik skaistas un rada jauku noskaņu, tāpēc gribas paildzināt laiku, kad tās atrodas redzamā vietā istabā.

Krēslas sērijas

Beidzot esmu izlasījusi visas Krēslas sērijas grāmatas (arī pēdējo tā arī nepabeigto -Midnight sun).  Krēsla, tāpat kā savulaik Harijs Poters, aizrauj un liek lasīt grāmatu pat līdz 2-iem naktī, lai tik ātrāk zinātu, kas notiks tālāk. Tās tiešām ir gluži kā narkotikas. Beidzoties kārtējai devai – seko vilšanās un organisms prasa vēl lasāmvielas. Šķiet visvairāk mani aizrāva pirmā un pēdējā grāmata, respektīvi, Krēsla un Rītausma. Interesanti, ka tikai pēc pēdējās grāmatas iedomājos, ka grāmatu nosaukumi nav nejauši izvēlēti un ka īstenībā tie ir secīgā kārtībā, kā tas ir arī dabā, vispirms ir krēsla, tad jauns mēness, pēc tam aptumsums un visbeidzot – rītausma.

Mēģināju saprast, kas tik ļoti aizrauj šajās grāmatās un pagaidām ir pāris versijas. Domāju, ka viens aspekts varētu būt stereotipu laušana par vampīriem. Droši vien mums katram radies zināms iespaids par vampīriem – gan no filmām, gan grāmatām, un Krēsla šai ziņā lauž jau iesakņotos stereotipus. Vampīri neguļ zārkos, tie mitinās starp parastiem mirstīgajiem utt. Otra versija – grāmatas romantiskais aspekts, kas ļauj dzīvot līdzi galvenajiem varoņiem. Noteikti savu lomu spēlē arī fantāzija, jo, manuprāt, nemaz nav tik viegli izfantazēt tēlus un notikumus, kā tas izdodas Stefenijai Meierei. Viņa ir oriģināla šajā ziņā. Kas attiecas uz Rītausmu, tad, manuprāt, tā bija izdomas bagātākā grāmata.

Salīdzinot grāmatu ar filmu, jāsaka, ka grāmata ir daudz izjustāka, daudz detalizētāka, intriģējošāka (to jau nevar 2 stundās ātri noskatīties un viss, tomēr jāpatērē nedaudz ilgāks laiks, jo lasīšana ir laikietilpīgāks process). Īstenībā jau visbiežāk tā arī ir, ka filmas nespēj turēt līdz grāmatām.

Nu ko – gaidām nākamās grāmatu sērijas, ko pasaule burtiski alks lasīt. Un, protams, visam pa vidu – jāiet skatīties grāmatu ekranizācijas (esmu pārliecināta, ka tiešām būs visas grāmatas arī filmu veidā). Jauns mēness uz ekrāniem jau no 27.novembra…

Gripinieks

Njā, izplatītais vīruss sagūstījis arī mani. Nogulēju kādas 20 stundas un beidzot izdomāju, ka jāpieceļas. Īstenībā bija aizmirsies, kā ir slimot, jo tik augsta temperatūra, kāda bija vakar, nebija bijusi ļoti, ļoti sen. Tad nu dzeru daudz tējas, daudz guļu un ceru uz ātru izveseļošanos.

Placebo live in Riga – 2nd time

Vakardienas Placebo koncerts Arēnā Rīga bija fantastisks. Neko pielikt, neko atņemt. Pirmo reizi viņus redzēju dzīvajā pirms diviem ar pus gadiem. Tad koncerts arī bija lielisks, tomēr nepameta sajūta, ka kaut kas pietrūka. Šoreiz nepietrūka nekas. Par to visu pēc kārtas.

Tātad plkst. 19:00 devos pilsētas ielās, kļūstot arvien nepacietīgāka un nepacietīgāka. Norunātajā laikā satiku savu koncerta kompanjonu un devāmies ceļā. Pie Arēnas vērojama rosība un visiem skaidrs, ka tur kaut kas notiks.  Skats pa labi uz izgaismotajām Skanstes virsotnēm, mirklis prieka un turpinām ceļu uz ieeju. Atkal neesmu paņēmusi līdz fočiku, baidoties to ienest, bet pēc pārbaudes pie ieejas saprotu, ka varēja pavisam mierīgi ņemt līdzi fočiku. Nu nekas, iztikšu bez bildēm.

Nododam drēbes un dodamies iekšā. Esam iekšā, kad savu uzstāšanos jau sākuši EXPATRIATE - grupa no Austrālijas. Viņi izklausās tīri labi. Interesanti, ka Placebo izvēlējušies iesildītājus no pašas Sidnejas. Tas tiešām ir daudzu stundu lidojums līdz Eiropai.

Beidzoties iesildītāju uzstāšanās laikam, tie pamet skatuvi un tad seko pārsteigums. Parasti koncertos pēc iesildītājiem jāgaida vismaz 20 – 30 min līdz tai grupai, kuras dēļ apmeklē koncertu. Šis laiks visbiežāk tiek aizpildīts ar Dj atskaņotu mūziku, tomēr šoreiz bija citādi. Uzreiz pēc iesildītājiem uz diviem lielajiem ekrāniem abās skatuves pusēs pēc Molko video uzrunas tika rādītas īsfilmas, lai klātesošajiem nebūtu garlaicīgi. Patīkami.

Tā nu gaidīšanas laiks pagāja nemanot. Koncerts sākās iespaidīgi. Lūk pirmā dziesma:

Tā dziesmu pa dziesmai izbaudīju koncertu. Tika atskaņotas dziesmas no jaunā albuma un arī vecie, labie gabali, kā Every me, Every you, Twenty years utt. Pārsvarā skatījos, klausījos, dejoju un dziedāju līdz, bet brīžiem aizvēru acis un izbaudīju mūziku. Izbaudīju skaņu – fantastiskā kvalitātē un dzīvā izpildījumā.

Priecēja arī atsaucīgā publika, un lai arī medijos lasu, ka koncertu apmeklējuši tikai 3000-3500 cilvēku, man šķiet, ka šoreiz troksni sataisījām lielāku kā pirms 2,5 gadiem. Skatītāji tiešām zināja vārdus un prata dziedāt līdz, skaļi svilpa un applaudēja. Arī man beigās rokas sāpīgas no plaudēšanas, tomēr tās tik un tā kustējās kā labi ieeļļots mehānisms, nemanot svilšanas sajūtu.

Man vienmēr bijuši tuvāki Placebo lēnie gabali, tāpēc priecājos par daudzām dzīvajā nospēlētajām lēnajām dziesmām. Šoreiz šķiet to tiešām bija daudz. Un Because I want you sākumā pat neatpazinu dēļ nedzirdētā akustiskā izpildījuma:

Great memories and emotions! Thank you Molko that you are!

THIS IS IT

THIS IS IT jeb TAS ARĪ VISS ir filma par Maiklu Džeksonu (Michael Jackson), ko droši vien daudzi jau zina. Šīs dienas ziņās rakstīts, ka filmas ienākumi jau pārsniedz 101 miljonu ASV dolāru, jāsaka – iespaidīgi. Es šo filmu noskatījos un liekot roku uz sirds saku, ka man tā patika, ļoti patika. Nu mans viedoklis par Maiklu Džeksonu ir ieguvis skaidru apveidu – man šī cilvēka viedoklis par lietām, pasauli ir tuvs, varbūt arī tāpēc, ka viņš bija vienīgais populārais cilvēks, kas dzimis vienā dienā ar mani (varbūt pievēršu tam pārāk lielu uzmanību, tomēr es ticu, ka tie cilvēki, kas dzimuši vienā dienā ir līdzīgi, varbūt ne tik daudz izskata, cik garīgā ziņā). Viena lieta, kas man likās fantastiska filmā – Maikls Džeksons ar saviem koncertiem vēlējās nodot ziņu cilvēcei (ja gribat zināt kādu – ejiet un skatieties filmu  ). Interesantākais ir tas, ka pašam vairs neesot starp dzīvajiem, vēstījuma nodošana izdodas tik un tā, turklāt domāju, ka pat daudz lielākā mērā, kā viņš bija cerējis (jo filmu tiešām skatās miljoniem cilvēku, daudz vairāk nekā būtu viņa koncertos kopā dēļ ierobežotās platības). Ar nožēlu jāatzīst, ka tikai pēc viņa nāves uzzināju, cik daudz ir viņa radītu dziesmu, kas man tik ļoti patika (kā izrādās pirms tam par vairākām dziesmām nezināju, ka to autors ir tieši viņš). Vēl viena atziņa, kas radās pēc filmas noskatīšanās – pasaulē izplatoties ziņām par Maikla Džeksona nāvi, izplatījās arī baumas, ka viņš īstenībā nav miris, bet vienkārši gribēja sākt dzīvi no jauna, bez popularitātes. Domāju, ka tagad šīs baumas var apgāzt, jo redzot to, kāds darbs tika ieguldīts koncerttūres tapšanā, nevaru iedomāties, kā cilvēks varētu aiziet no skatuves, nenodot savu vēstījumu.

Turēsim šo fantastisko mākslinieku gaišā piemiņā!

Filmas traileris: