VN

Vakar tas tika izdarīts! Iesēju savu garadarbu zaļos cietajos vākos ar zelta burtiņiem uz vāka. Pēc tam arī nodevu savu bakalaura darbu. Prieks! Nokārtoju arī visas formalitātes, tagad jādomā labas domas, kamēr darbs pie recenzenta atrodas, lai uzraksta labu recenziju .

Vakarā bija manāms nogurums no dienas lielās steigas, negribējās neko darīt un neko arī nedarīju. Likās, ka jābūt atvieglojuma sajūtai, bet tādas nebija. Iespējams, ka tāda sajūta būs pēc aizstāvēšanas vai vismaz izlaidumā.. Jācer..

Pašlaik ārā līst. Man patīk. Par spīti tam, ka nav saules, par spīti tam, ka šodien piektdiena.

P.S. No šodienas sāku taupīt uz telefona rēķiniem. Pagājušajā mēnesī jau bija vairāk nekā vajadzētu, bet šajā mēnesī ir vēl vairāk nekā pagājušā mēneša “vairāk nekā vajadzētu” summa (un mēnesis pat nav galā – vēl taču veselas 9 dienas). Tad nu ziniet – ja es Jums nezvanu, tad tikai tāpēc,lai par to nebūtu dārgi jāmaksā. Vairāk jāiziet uz tikšanos dzīvajā, nevis pļāpāšanu pa telefonu.

Nordea Rīgas Maratons

Pirms apmēram trim nedēļām notika nopietna diskusija – piedalīties minimaratonā vai nē. Skriešana pati par sevi ir ļoti veselīga fiziskā nodarbe, tomēr pretarguments bija dalības maksa, kas likās esam nedaudz par augstu, ņemot vērā, ka pašai jau vien būs jāskrien. Ja man tagad kāds jautā – tad saku, ka viennozīmīgi bija vērts piedalīties . Bet sāksim ar visu no sākuma…

Kā jau zināms, vakar bija Muzeju Nakts. Šogad salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tiešām bija ļoti garas rindas vērojamas pie muzejiem. Arī es apmeklēju pāris muzejus, bet, zinot, ka šodien agri no rīta jāceļas, lai piedalītos Nordea Rīgas Maratonā – minimaratona distancē (5 km), vakardienas izklaides bija plānotas tikai līdz pusnaktij.

Kad pieteicāmies maratonam, tad nebija ne jausmas, cikos ir starts. Uzzināju un sekoja vilšanās, ka tik agri, jo svētdienās no rītiem man tomēr patīk pagulēt ilgāk. Starts minimaratona distancei plānots 9:30. Respektīvi, jāceļas vismaz divas stundas iepriekš, lai pabrokastotu, jo pirms skriešanas nedrīkst ēst (ja vien nevēlas nejaukas sajūtas).

Brokastīs – kafija un pārslas ar jogurtu. Plkst. 8-os jau devāmies ārā no mājām, lai norunātajā laikā būtu centrā un tiktos ar skrējēju biedriem. Laicīgi ierodamies centrā, satiekam visus, ko jāsatiek un dodamies uz karsto punktu – 11.novembra krastmalu. Cauri Vecrīgai tuvojoties starta vietai, pārņem arvien jaukākas sajūtas. Šķiet neticami, ka svētdienas rītā tik daudzi tūkstoši cilvēku ir sevi piespieduši agri celties, sataisīties un doties skriet. Krastmalā cilvēku burzma, visi sporta apģērbā, apavos. Daudzi skrējēji bijuši arī ļoti kreatīvi izdomājot savus tērpu noformējumus – izmantotas gan puķes, vainagi, kleitas, uzvalki, bundžas, kastes un kas tik vēl ne . Tas priecē.

Piestirpinam čipus pie apaviem, nododam drēbes, nedaudz iesildam kājas un ieņemam savas vietas starta koridorā. Pirms mums gara, gara rinda. Divi tēti ar ratiņiem stāv tieši pirms mums. Jauki jau no bērna kājas mācīt dzīvot veselīgi.

Komentētājs, Pauls Timrots, ik pa laikam padod ziņu, cik daudz palicis līdz startam. Līdz startam vēl 20 minūtes. Līdz startam vēl 5 minūtes. Līdz startam vēl 20 sekundes… un pēdējās sekundes jau visi izkliedz, pavadot aplausu skaņai ..4, 3, 2, 1.. Izskan šāviens un maratons oficiāli sākas. Pakustamies nedaudz uz priekšu, apstājamies, pakustamies, apstājamies. Smieklīgā ātrumā kustamies uz priekšu.. Nedaudz sākam jau tipināt. Pūlis blīvs un visiem grūti reizē uzsākt skriet. Pēc brītiņa jau arī mēs sasniedzam starta līniju un sāk skaitīties mūsu laiks. Lēnā garā dodamies uz Vanšu tiltu, neliels kāpums, bet tas tiek veiksmīgi pārvarēts, apsteidzam daudzus, jo mūsu ātrums nedaudz tiek kāpināts, daudzi savukārt apsteidz mūs. Un tā lēnā garā skrējiens pa Rīgas ielām. Pāris reizes izmantojam tādu ekstru, ko ikdienā skrienot neviens nepiedāvā – respektīvi, padzērāmies piedāvāto ūdeni. Skrējiens ir vienmērīgs – ne pārāk ātrs temps. Vēl nedaudz un lēnā garā jau tuvojamies finišam… Vēl pēdējie metri un jā, noskrējām!

Drīz dodamies uz čipu noņemšanas vietu un saņemam savu medaļu, kā arī balvas no sponsoriem. Izņemam savas nodotajās drēbes un tālāk jau iestiprinamies ar sviestmaizēm. Nobeigumā – top foto uz pjedestāla.

Prieks par padarīto.. Sajūtas – fantastiskas, neaprakstāmas. Tāda kopības sajūta, gandarījums… Vispār super…

Viens skrējiens, viena sajūta.

Jauku dienu,
Smiley TheZeeZee

3dienas rīts

3dienas pēdējā laikā bez politikas. Es jau tā cenšos klausīties pēc iespējas mazāk ziņas pēdējā laikā, bet 3dienās īpaši piedomāju pie tā. Šorīt tomēr ziņas ieslēdzu (ne jau tāpēc, ka gribējās dzirdēt ziņas, bet gan tāpēc, ka TV pults bija vienādā attālumā no mūzikas atskaņotāja pults, vienīgā atšķirība – tv vads pieslēgts elektrībai, bet mūzikas atskaņotāja vads nebija pieslēgts. Tad nu pusmiegā uzslēdzu, lai kkas skan fonā, lai vieglāk pamosties (ko pēdējā laikā arvien grūtāk izdarīt).

Stāvu pieturā un domāju, ka atkal jau nedaudz kavējas mans autobuss. Nu kamēr es neko nekavēju un saulīte silda, tikmēr OK. Atbrauc autobuss, iekāpju, pat īsti nepaspēju apsēsties, kad jau jūtu kkas ne tā – atkal jau šoferītis, kas nezina maršrutu. Nu labi, bik pabraucām zem ķieģeļa, bik pabraucām pretējā virzienā pa vienvirziena ielu, bet smieklīgākais šajā situācijā bija tas, ka pilns autobuss ar cilvēkiem, bet neviens neko pat nesaka, ka šoferītis kko sajaucis. Tā kā pa neīsto maršrutu aizbrauca, tad no vienas plānotas pieturas sanāca apstāties 200 m attālumā un cilvēkiem nācās paskriet. Interesanti, ka braucot ar tādu autobusu, kas kursē 2 x stundā, atceros cilvēku sejas un līdz ar to man patika viena regulārā braucēja, kas bija viens no skrējējiem uz autobusu, komentārs “Kas tad šodien atkal?” .

Otra smieklīgā situācija, kad autobuss pabrauc garām pieturai, kurā parasti izkāpj kādi 10 cilvēki, un neviens no tiem, kam jāizkāpj (esmu jau ievērojusi, kurā pieturā, kurš izkāpj), nesaka neko un klusējot brauc uz nākamo pieturu. Laikam ļoti kautrīgi pasažieri brauc šajā maršrutā.
Smaids!

Kā man iet..

Šonakt bija pirmais murgs par bakalaura darbu. Biju aizgājusi uz aizstāvēšanu un mans darbs vēl nebija pabeigts un līdz ar to nebija iesiets cietajos vākos. Tad nu es stāvēju komisijas priekšā un skatījos uz savu pasniedzēju, kura man teica, ka viņa nezināja, ka uz aizstāvēšanu vajadzēs līdz iesietos eksemplārus. Nebiju sagatavojusi arī prezentāciju. Tad nu stāvēju un dzejoju no galvas savu sakāmo. Jutos briesmīgi. Labi, ka tas bija tikai murgs.. (Fū)..

Njā, tāpēc pēdējā laikā maz kas tiek ierakstīts šeit, jo ir citas lietas, ko darīt. Rakstu savu diplomdarbu, bik organizēju vēl vienu pasākumu, gatavojos maratonam, strādāju, pagaidām neizklaidējos un grāmatas nelasu, maz sanāk gulēt (gribu gulēt!!!).. Tā lūk . Apsolos pēc pāris nedēļām atsākt biežāk šeit kaut ko ierakstīt..

Jauku dieniņu!

Brīvdiena

Jā, jā, šodien visā valstī oficiāla brīvdiena. Arī man brīvdiena no mana oficiālā darba, tomēr neviens mani neatbrīvo no otra darba – bakalaura rakstīšanas šajās brīvdienās. Bāc, apjukums, sajukums, panika iestājusies.. Vēl tikai 10 DIENAS līdz NODOŠANAI!!! Nu jāsaņemas, jāsaņemas.. Ceru, ka izdosies..

Oma: pilnīgs sajukums galvā + neliela depresīva pieskaņa

Nākotnes nodomi: tuvāko 10 dienu laikā šķiet pārtikšu no salātiem, kafijas, kakao un tās paies bez jebkādas atpūtas vai izklaidēm. Sāku jau plānot to dienu, kad būšu iesējusi savu garadarbu, piereģistrējusi to un varēšu beidzot atpūsties.. Pāris lietas jau padomā . Tas arī uztur kaut kādu nelielu optimisma devu.. Beidzot atkal sākšu lasīt grāmatas, ko jau divus mēnešus sev esmu aizliegusi, izņemot, protams, grāmatas Bakalaura darbam, bet tā jau nav nekāda izklaide.

Visam pa vidu vajadzētu arī gatavoties maratona skrējienam, kuram šogad pieteicos pirmo reizi. Ikdienā tiek noskrieti 5-6 km, kam vajadzētu būt gana daudz, lai varētu noskriet minimaratona distanci… Ziņošu par savām turpmākajām gaitām un emocijām šajā sakarā..