Gada beigas vienmēr ir tāds brīdis, kad tiek pārdomāts gads un izsvērts, kāds tas bijis un cik veiksmīgs tas bijis .
Nu jāsaka gan, ka grūti atcerēties visu, kas šogad noticis (jo gada sākums jau tomēr ir nedaudz piemirsties), taču jāsaka, ka gads ir bijis ļoti interesants ar dažādiem lielākiem un mazākiem piedzīvojumiem. Kā jau dzīvē, šogad arī gāja visādi.. Bija brīži, kad likās, ka dzīvoju kaut kādā paralēlajā pasaulē un ka ir pārāk labi, lai būtu īstenība, bija pat bail, jo nepameta sajūta, ka ir jānotiek kaut kad sliktam… Dažbrīd bija grūtāk, taču kopumā skatoties gads ir bijis fantastisks. Par 2007-to es teicu, ka tas bijis labākais gads manā līdzšinējā dzīvē, bet tagad jau domāju, ka 2008-tais to ir apsteidzis.. Domājams, ka šis gads ieies vēsturē ar vislielāko tusiņu skaitu ever
. Nezinu, vai tāds vecums, vai kā, bet tusiņu šogad bijis ļoti daudz. Jācer, ka paliekot vecākai, šī tendence nemainīsies un draugi joprojām nāks ciemos, un kopā būs jautri.
Tātad ir pagājusi arī šī gada pēdējā lekcija (uz kuru es tā arī neierados
) un skolā gads bijis samērā veiksmīgs (iekļūšana budžetā un mācības par valsts naudu – vnk ideāli), tomēr jāskatās jau vēl kā ies sesijā. Tā kā skola vispār tuvojas noslēgumam, nāk prātā visādas domas par to, kā būs tad, kad pirmajā vietā būs darbs, nevis skola. Šis laiks jau vairs nav aiz kalniem un līdz ar to arī nedaudz biedē. Protams, pozitīvi, ka nebūs jāraksta nekādi darbi, tomēr tā iešana uz skolu ir feina jau kā pasākums, kā ideja, ka nav jāsēž darbā, bet var kopā ar draugiem (kas ir arī kursabiedri) kopīgi bastot lekcijas and just have fun. Darbu tomēr tik viegli bastot nav – “zini, šodien kaut kā negribas iet uz darbu, paņemšu brīvu”.
Paskatījos šajā gadā uzņemtās bildes, lai atcerētos, kas bijis un kas jau piemirsies.. Uznāca neliels sentimets.. Bilžu nav pārāk daudz (salīdzinoši ar iepriekšējiem gadiem, taču to arī var izskaidrot ar vēlmi pēc jaunas kameras, ar kuru būtu patīkamāk bildēt). Daudz kas bijis tajā 2008.ajā, tomēr pašus skaistākos brīžus jau nemaz nevar iemūžināt, jo tās jau ir sajūtas, kas liek justies īpaši un sajūtas jau tā īsti nemaz nevar iemūžināt.
Vispār tā īsti nevar saprast vai tās ir gada beigas vai vienkārši brīvais laiks, kas ļauj izpausties manam domu lidojumam. Daudz domāju pēdējās dienās par visādiem filozofiskiem jautājumiem – par iespējām, kas varbūt palaistas garām (vai arī bija lemts tās palaist garām.. vot to es nezinu), par to, ko vēlos sasniegt, par likteni utt.u.tjp. Secinājums – jādzīvo šodienai..
Runājot par to, kas bija plānots šogad izdarīt un cik daudz no plānotā ir izdarīts, var teikt tikai to, ka lielos vilcienos visi mērķi +/- ir sasniegti. Vienīgi neaizbraucu uz Itāliju (kas bija ierakstīts plānā), kā arī neiemācījos krievu valodu (kas arī bija ierakstīts plānā). Šie plāni tiek pārcelti uz nākamo gadu. Ir bijušas arī dažādas pārmaiņas, bet lielākā noteikti ir pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu. Nu jau gandrīz pusgads nodzīvots jaunajā mītnē un esmu visnotaļ apmierināta. Tiek iegādātas arī trūkstošas, bet vajadzības lietas, kas ceļ ikdienas komforta līmeni, un par to, protams, liels prieks.
Un vēl viens šī gada lielais notikums – tiku pie sava pirmā svaiņa (bet ceru, ka ne pēdējā, jo vēl viens varētu būt, lai situācija būtu ideāla šajā jautājumā).
Spilgtākās atziņas, kas palikušas prātā no 2008-tā:
1. Viss beidzas labi un ja vēl nav labi, tad nekas vēl nav beidzies (šo izlasīju kaut kur netā un piefiksēju prātā, jo tā tiešām ir vērtīga atziņa).
2. Otro nevaru atcerēties, bet zinu, ka bija kaut kas ļoti gudrs, ko teica mācītājs (atkal jau mācītājs, kas tomēr liek aizdomāties, ka mācītāji laikam prot izteikties) Ziemassvētku koncertā, bet ja atcerēšos, tad noteikti ierakstīšu šeit to.






Pēdējie komentāri