Rīta secinājums

Rīts bez kafijas nav nekāds rīts un nekur neder!!! Esmu atkarīgā.

Priecē, ka jau ceturtdiena Un vismaz arī laiciņš šodien jauks.

Veikalā

Stāsts būs par veikalu, par būvmateriālu veikalu. Tā kā manā dzīvē pašlaik notiek pāris pārmaiņu, tad savajadzējās aiziet uz būvmateriālu veikalu. Zinu tikai vienu – man vajag krāsu.. Tad nu šeit arī sākās jautrības…. Tā kā es neko daudz nesaprotu no visām tām būvniecības uzpariktēm, instrumentiem un visām citām štellēm, tad varētu teikt, ka diezgan jautri gāja mēģinot izdarīt tik vienkāršu procesu kā nopirkt krāsu. Pirmais – tie būvmateriālu veikali ir vienkārši milzīgi (viņiem pie ieejas vajadzētu izdalīt pircējiem kartes, lai kaut ko varētu saprast ), bet tomēr izdodas atrast nodaļu, kurā pārdod krāsas. Nākamais – izrādās krāsu ir tik nenormāli daudz. Ar palīdzību – zvans draugam – beigās atrodu to, ko vajag un arī pārdevēji izrādās šajos veikalos ir diezgan kompetenti. Paldies viņiem!

P.s. Tomēr dažos veikalos izskatās, ka joprojām valda kaut kādi sterotipi un meitenes, kas mēģina nopirkt krāsu, izraisa nelielu smīnu dažu pārdevēju sejās. C’mon ir 21.gs. un jau sen nav tipisku vīriešu/ sieviešu darbu dalīšana. Tie vienkārši ir kaut kādi stereotipi.

Pirmdiena

Rīts. Uzbāzīgs modinātājs, kas tiek atšūts 5 reizes. 6 reizē tomēr izdomāju, ka būtu jāceļas.. Pieceļos, jau sakrāmēju lietas, lai dotos uz dušu, bet pārdomāju, ielienu atpakaļ gultā un pārlieku modinātāju, lai varu vēl 1 h pagulēt. Pēc stundas atkal jau zvana uzbāzīgais modinātājs, bet šoreiz jāceļas vien ir, ja gribas kaut cik laikā paspēt uz darbu.

Ar rūcošu vēderu dodos uz autobusu, bet pa ceļam ieskrienu tuvējā bodītē nopirkt kaut ko brokastīm, jo iepriekšējā vakarā kaut kā pavēlu sanāca ierasties Rīgā un līdz veikalam tā arī netiku, bet kā jau vienmēr manas prombūtnes laikā – ledusskapis tukšs.

Rīts tā neko. Darbā darāmā vasaras laikā netrūkst un tad nu laiks paskrien vēja ātrumā. Pabeidzu visu, kas iesākts un dodos mājup. Tā kā kolēģis izlaida mani starp diviem potenciāliem transportiem, tad pieraduma kārtā dodos uz tramvaju. Iekāpju tramvajā, klausos savu mp3 un secinu, ka esmu zaķis , jo tikai pēc pāris nobrauktām pieturām atcerējos, ka šomēness taču esmu nopirkusi mēneškartiņu uz citiem transportiem . Jā. Izkāpu ārā, izsmējos un devos uz savu transportu, par ko esmu samaksājusi .

Eju meklēt savu galdu. Stulbākais, ka es vienmēr izdomāju, ko tieši gribu, kādā krāsā, kādā dizainā un pēc tam ir grūti savai gaumei kaut ko piemērotu atrast. Galdu neatradu, bet toties noskatīju sekciju savai nākotnes dzīvojamajai istabai . Dizains tiešām bija ļoti glīts, bet šaubos, ka pat par dabīga riekstkoka sekciju (nu ne jau tādas kā vecajos labajos laikos ar lielajiem skapjiem, bet vienkārši 2 saskaņoti plauktiņi un zema lete (ja tā varētu to nosaukt)) adekvāta cena ir gandrīz tūkstotis latu. Bet smuka gan .

Nu labi, galdu neizdevās atrast, aizeju beidzot vismaz paiku nopirkt. Pastā pateicu vienam vecam (stulbam) pensionāram, ko par viņu domāju. Viņš redz bija sadomājis, ka cilvēki joka pēc sastājušies rindā un viņam tā nav jāievēro. Kad viņš teica pasta darbiniecei, ka pārējiem neesot iebildumu un tante, kas man stāvēja priekšā arī tāpat noteica, tad es gan pateicu, ka, lai stāv aiz manis, jo man gan ir iebildumi. Tomēr nekādu lielo prieku nesagādā stāvēšana, ja esmu apkrāvusies ar mantām, pārtiku un vēl lietussargu. Ir jau arī pensionārs – ej taču pa dienas vidu uz to pastu, kad neviena nav tur, kā nekā viņam visa diena brīva. Turklāt viņš nemaz neizskatījās tik vecs, ka viņu būtu jālaiž pa priekšu, kā nekā stāvēja kā briedis bez spieķa.

Šīs dienas lielākais darbs – uzteicu īres līgumu. Labs darbs, kas padarīts

P.S. Uz referendumu biju un nobalsoju PAR. Es domāju, ka Satversme tiks grozīta, kaut arī vajadzīgais balsu skaits netika savākts. Jācer, ka Valdis par to parūpēsies. Prieks, ka tik daudziem cilvēkiem nav vienagla, kas notiek valstī. Un mīļo lasītāj, neaizmirsti, ka šomēness jāiet uz vēl vienu referendumu.