photo

Photo by me week ago:

Filma “August Rush” jeb “Sirdsmūzika”

Nesen manās rokās nonāca CD ar filmu August Rush, noskatījos to un nolēmu, ka šī filma ir ievērības cienīga, lai par to uzrakstītu arī blogā. Kā izrādās šo filmu Latvijā vēl nemaz nerāda, un pirmizrāde būs tikai 9.maijā, bet globālajā tīmeklī jau var atrast visu.

Īss stāsts par filmas sižetu (kaut arī man īpaši nepatīk atstāstīt sižetu, jo citiem, kas lasījuši aprakstu, vairs nav tik interesanti skatīties filmu) – stāsts ir par 12 gadīgu zēnu, kurš bērnībā sakritības pēc nonācis bērnu namā. Tikai pēc 11 gadiem māte uzzina, ka viņas bērniņš nav gājis bojā pēc nelaimes gadījuma, kurā viņa iekļuva un kā viņai tika stāstīts. Abi zēna vecāki ir mūziķi un arī zēnam šis talants jau ir kopš bērnības. Evans jeb Augusts Rushs aizbēg no bērnu nama un nonāk uz ielas. Tur, satiekoties ar pareizajiem cilvēkiem, sāk muzicēt un atklāj mūzikas burvību un to kā tas aizrauj: “I love music more than food”, kā teica pats Augusts. Augusta mērķis – muzicēt pēc iespējas lielākai auditorijai, jo viņš tic, ka tādā veidā viņa vecāki viņu sadzirdēs un atradīs:

-We are gonna never see our parents again.

-If they do not find us, we just have to go find them.

Žanrs: Drāma

Ilgums: 113 min

Režisors: Kirsten Sheridan

Filmā visvairāk man patika vienkārši brīnišķīgā mūzika, dēļ tās vien ir vērts skatīties filmu. Otra lieta – skaisti un talantīgi aktieri – Jonathan Rhys Meyers (izskatīgs aktieris, bet neatceros, ka kādreiz būtu viņu kādā filmā redzējusi), Keri Russel (ja atceramies seriālu Felicita galvenās varones attēlotāju), Freddie Highmore (atveido tēlu – August Rush) un arī Robin Williams (atveido ļauno tēlu).

Filma nedaudz atgādināja Mākslīgo intelektu, bet nezinu kāpēc tā. Varbūt tāpēc, ka abas šīs filmas stāsta par maziem zēniem, kam dzīve nav nekāds rožu dārzs. Bija arī daži ticamības zuduma momenti, bet tos kompensē citas filmas epizodes. Noteikti iesaku noskatīties filmu visiem un izdarīt pašiem savus secinājumus!

Dodu 4,5 acis no 5

Lūk arī taileris:

Un šī ir mana mīļākā dziesma no šīs filmas:

Jauku skatīšanos!

Melnais humors

Negadījums darba vietā

Cien. kungs, rakstu atbildi uz Jūsu lūgumu sniegt papildus informāciju par 3. bloku negadījuma ziņojuma formā.

Kā mana negadījuma cēloni es tur ierakstīju “Slikta plānošana”. Jūs lūdzāt sīkākus paskaidrojumus, tāpēc ceru, ka tālākais apraksts būs pietiekošs.

Pēc profesijas esmu mūrnieks. Negadījuma dienā es viens pats strādāju uz jaunās sešstāvu mājas jumta. Kad pabeidzu darbu, atklāju, ka pāri palikuši daži ķieģeļi, kas, kā vēlāk tika noskaidrots, kopā svēra 110kg. Lai nenestu ķieģeļus lejā ar rokām, es nolēmu tos nolaist mucā, izmantojot trīsi, kas bija nostiprināts mājas sestajā stāvā. Nostiprinājis virves galu uz zemes, es devos uz jumta, piekāru mucu un tajā sakrāvu ķieģeļus. Tad es nokāpu lejā un atsēju auklu, ko stingri turēju, lai lēnām nolaistu 110 kg smagos ķieģeļus.

Jums vajadzēja redzēt ziņojumā par negadījumu, ka mans svars ir 65 kg. Sakarā ar to, ka biju pārsteigts, jo mani strauji atrāva no zemes, es zaudēju veselo saprātu un aizmirsu atlaist auklu. Lieki piebilst, ka es strauji virzījos augšup gar mājas sienu. Trešā stāva līmenī es sastapos ar mucu, kas tagad devās lejup ar tikpat iespaidīgu ātrumu. Tas izskaidro ielauzto galvaskausu, vairākus nobrāzumus un lauzto atslēgas kaulu, kā minēts negadījuma ziņojuma formas 3. nodaļā.

Tikai nedaudz samazinājis ātrumu, es turpināju ceļu augšup un apstājos tikai tad, kad manas labās rokas pirksti bija pilnībā iesprūduši trīsī, ko es pieminēju šīs vēstules otrajā rindkopā. Par laimi tad es jau biju atguvis veselo saprātu un spēju cieši turēties pie auklas par spīti mežonīgajām sāpēm, ko tajā brīdī sāku just.

Apmēram tajā pašā laikā muca ar ķieģeļiem atsitās pret zemi, kā rezultātā izkrita mucas dibens. Atbrīvojusies no ķieģeļu svara, muca svēra apmēram 25 kg. Atļaujos vēlreiz atgādināt par savu svaru.

Kā varat iedomāties, es sāku strauji virzīties lejup gar mājas sienu un trešā stāva līmenī sastapos ar augšup ejošo mucu. Tai var pateikties par diviem salauztiem elkoņiem, izsistu zobu un nopietnām plēstām brūcēm uz kājām un ķermeņa lejasdaļā. Šeit man nedaudz uzsmaidīja laime. Šķiet, sastapšanās ar mucu palēnināja manu gaitu un mazināja ievainojumus, kad es nokritu uz ķieģeļu kaudzes. Laimīgā kārtā tika lauztas tikai trīs ribas.

Ar nožēlu jāziņo, ka guļot uz ķieģeļu kaudzes sāpēs, nespējot pakustēties un vērojot tukšo mucu sešus stāvus augstāk, es atkal zaudēju mieru un veselo saprātu un atlaidu auklu. Tā es gulēju un vēroju, kā tukšā muca sāk savu ceļojumu atpakaļ, tieši man virsū.

Pēcbrīvdienu sekas

Klāt otrdienas rīts, jāiet uz darbu. Grūti piecelties + negribas to darīt. Negribas iet uz darbu. Un tā faktiski ir vienmēr pēc garām brīvdienām. Tās tik ilgi tiek gaidītas, bet tik ātri paskrien. Es jau smējos – bija trīs sestdienas un viena svētdiena. Un kam gan nepatīk sestdienas?

Laikam jāsaņemas. Un nu tik atliek gaidīt maija brīvdienas!

Motivācija

Lai darītu dažādas lietas, cilvēkam ir nepieciešama motivācija.. Lai gatavotu vakariņas ir jābūt motivācijai, lai ietu uz skolu un mācītos – ir jābūt motivācijai un galu galā, lai strādātu arī ir nepieciešama motivācija. Šoreiz gribētu iedziļināties jautājumā par motivāciju, lai strādātu.

Vai esi padomājis, mīļo lasītāj, kāpēc Tu ik rītu celies noteiktā laikā, tomēr gribēdams pagulēt vēl 10 minūtes, vēl 30 minūtes, bet ideāli būtu, ja vispār varētu palikt gultā un visu dienu laiskoties neko nedarot? Var jau būt, ka ir cilvēki, kuriem darbs sagādā prieku un tas tiešām ir apsveicami, bet man uz darbu iet tiešām negribas (vismaz no rītiem). Mana motivācija doties uz darbu nav diez ko spēcīga. Kā ir Tev? (variet izteikties zemāk – komentāros)

Runājot par darba devējiem, jāsaka, ka bieži vien darba devējs saka: “Jā, mums ir nepieciešami labi un motivēti darbinieki, kas strādā ar lielu atdevi. Mēs rūpējamies par saviem darbiniekiem un bla,bla,bla.” Bet ko reāli šie darba devēji saviem darbiniekiem nodrošina??? Bieži vien tie ir tikai tukši vārdi un skaistas frāzes,un reālā situācija ir tāda, ka darbinieki sēž pie veciem datoriem, kuri atver excel veselu mūžību, uz krēsliem, kas jau savu laiku nokalpojuši pirms 5 gadiem, telpās netiek nodrošināta normāla gaisa kondicionēšana, toties naudas priekš darbinieku iekšējās vides uzlabošanas nav un visticamāk arī nebūs (protams, ar pāris izņēmumiem). 

Vai Tu esi iedomājies, ka varētu aiziet uz darbu, kur darba devējs tiešā nozīmē par Tevi domā? Tā teikt – no rīta vari aiziet uz trenažieru zāli, kas atrodas kādā speciāli iekārtotā uzņēmuma telpā, vai arī pierakstīties uz masāžu?  Vai arī vienkārši pēcpusdienā ar kolēģiem iedzert tēju kādā jaukā, omulīgā un pavisam mājīgā vietā? Vēlies, lai tā būtu realitāte? Turklāt – vai tāda darba vieta patiešām eksistē? Tavām raizēm ir pienācis gals, jo tāda darba vieta patiešām eksistē!!! Tas ir iespējams, ja strādā GOOGLE Cīrihes ofisā, jo tieši tur ir ideāli darba apstākļi, kur darba devējs ir parūpējies, lai darbiniekiem būtu patīkama, mājīga, estētiska un interesanta darba vide.

Lūk kur arī bildes! Noteikti iečekojiet bildes, nenožēlosiet!

Nu ko? Tagad tik jālaiž visiem uz Fizmatiem studēt datorzinātnes, lai vismaz varētu pretendēt uz kādu no Google Cīrihes ofisa vakancēm!

REKLĀMA

Man patīk interesantas reklāmas. Tad nu parakājos pa netu un uzgāju šo to interesantu. Novērtē pats:

un arī

Zemāk – Porsche reklāma. Vienkārša, bet man ļoti patika.

Un AUDI R8 reklāma, kas piesaista ar fantastisko mūziku. Viss elegantais ir vienkāršs.

Kā tad bez LEXUS reklāmas?

Cerams, ka nepiekusi skatoties!?!

Ir vērts izlasīt līdz galam

Iekāpj konduktors vagonā un saka:

- Pilsoņi, sagatavojiet biļetes!
Pēc tam viņš sāk kontroli.
- Jūsu biļeti… lūdzu… tā… jūsu biļeti… Pagaidiet, pilsoni, ko jūs man dodat?
- Biļeti.
- Uz hokeju!
- Kāpēc man to rādāt?
- Kā – kāpēc? Jūs taču man pats prasījāt!
- Jā, bet šī nav īstā biļete!
- Bet citas man nav!
- Tātad Jūs braucat bez biļetes?
- Tas ir – kā bez? Bet ko tad Jūs turat rokās?
- Biļeti uz hokeju. Bet uzradiet man lūdzu dzelzceļa biļeti!
- Tātad man vajadzētu pirkt divas biļetes?
- Nē, Jums vajadzēja nopirkt vienu – dzelzceļa biļeti!
- Bet vai tad ar to es varētu noskatīties hokeju?
- Kāds te sakars ar hokeju? Kur ir Jūsu biļete?
- Paklausieties, ko Jūs no manis gribat??? Galu galā, Jūs prasījāt biļeti – es iedevu. Ko Jums vēl vajag?
- Ar šo biļeti nedrīkst braukt vilcienos!
- Kāpēc nedrīkst? Vai tad uz tas ir rakstīts, ka nedrīkst?
- Tas ir pats par sevi saprotams!
- Kas saprotams? Ja nedrīkst, tad jau vajag uzrakstīt! Lūk, šeit ir rakstīts, “smēķēt nedrīkst”, un es nesmēķēju…
- Paklausieties, pilsoni, lai brauktu ar vilcienu, ir jāiegādājas biļete. Ja Jūs brauktu ar autobusu, Jūs taču pirktu biļeti?
- Kādēļ man jāpērk divas biļetes – uz autobusu un uz vilcienu?
- Tad Jums dzelzceļa biļete nebūtu jāpērk!
- Es arī nepērku!
- Bet Jūs taču braucat vilcienā!
- Jā, bet es nebraucu autobusā, es braucu uz hokeju!
- Kāds tam visam sakars ar hokeju???
- Vienkārši, ja nebūtu hokeja sacīkšu – vai tad es te brauktu?
- Nē!
- Vai man būtu jāpērk biļete uz hokeju?
- Nebūtu!
- Bet uz vilcienu?
- Arī nē.
- Nu un ko tad Jūs man piesienaties?
- Bet Jūs taču braucat!
- Uz kurieni?
- Uz hokeju!
- Bet man taču biļete ir?
- Ir!
- Nu un ko tad Jūs vēl no manis gribat?
- Es? Es… neko…
- Bet ko tad Jūs šeit gaidāt?
- Es negaidu!
- Nu tad ejiet!
Kontrolieris samulsis izsit biļetē caurumu.
- Lūdzu! -un viņš grīļodamies pieiet pie nākamā pasažiera.
- Jūsu biļeti?
- Lūdzu.
- Ko Jūs man rādāt?
- Biļeti!
- Kādu biļeti?
- Dzelzceļa!
- Bet vai uz hokeju Jums biļete ir?
- Nē, nav…
- Tad pilsoni, nāciet man līdzi!

Tikai nevienam nesaki

Sofija Kinsela “Tikai nevienam nesaki” ir pēdējā mana izlasītā grāmata. Tikko pabeidzu lasīt un joprojām esmu grāmatas iedvesmota.

Man šī grāmata ļoti patika. Izstāstīšu kāpēc man patika.

Pirmkārt – šis nav pirmais Sofijas Kinselas darbs, ko lasu, tādēļ arī  iegādājos šo grāmatu, jo par iepriekšējo viņas grāmatu es arī biju sajūsmā. Tātad pieredze bija tā, kas pamudināja nopirkt un izlasīt.

Otrkārt -  man ļoti patīk autores rakstības stils. Viņa tiešām prot pasniegt situāciju, lai tā kļūtu interesanta.

Treškārt – grāmatu lasot es tiešām ļoti, ļoti daudz smējos. Brīžiem pat vajadzēja nedaudz nomierināties, lai varētu turpināt lasīšanas procesu.

Ceturtkārt – grāmatā nav nekāda dziļā doma un sižeta līnija ir samērā vienkārša, bet vienmēr jau nevar lasīt tika klasiku un gudrās grāmatas, brīžiem vajag arī kaut ko vieglu.

Piektkārt – grāmata ir maza (no sērijas ķengurgrāmata – paņem līdz) un to var ērti ielikt somiņā un lasīt sabiedriskajā transportā, pusdienās vai jebkur citur, kur ir brīvs brīdis to darīt.

Sestkārt – brīžiem šķiet, ka šī grāmata ir sarakstīta par mani, jo dažas situācijas ir līdzīgas tām, kādas esmu piedzīvojusi pati.

šī ir anotācija uz pašas grāmatas vāka:
“Emma ir pavisam parasta meitene. Viņai ir daži mazi noslēpumi…
Noslēpumi no mātes: nevainību es zaudēju viesu guļamistabā ar Deniju Nasbaumu, kamēr mamma ar tēti lejā skatījās Benu Huru.
Noslēpumi no drauga: man ir divpadsmitais izmērs. Nevis astotais, kā domā Konors.
Noslēpumi, kurus viņa nestāstītu nevienam: mani stringi man berž; es viltoju matemātikas eksāmena atzīmi savā CV; man nav ne jausmas, par ko iestājas NATO. Vai pat – kas tas ir. “

Es varētu daudz vairāk pastāstīt priekšā par šo grāmatu un par notikumiem un to kā tie atrisinās, bet es to tiešām nedarīšu. Kāpēc? Lai nesabojātu lasītprieku un pārsteigumu, jo varbūt kādam radīsies vēlme to izlasīt. Un ja kas – no manis var aizņemties grāmatu “Tikai nevienam nesaki”, bet tad Jums jāstājas rindā.

Interesanta diena

Tā.. No rīta pamodos ļoti agri (ja ņem vērā, ka augstskolā man bija jābūt tikai 10:30) un izdomāju, ka jāpalasa ļoti feina grāmata, ko pagājušo nedēļ iegādājos (arī jūs varēsiet iepazīties ar šo grāmatu nākamajā rakstā ). Protams, nemaz jau nav jāsaka, ka bija arī citas lietas, ko varēju un ko man būtu vajadzējis palasīt, lai skolā sekmīgi nokārtotu pārbaudījumu.

Pēc brīža, protams, sekoja rīta duša. Njā.. Izmazgāju matus, taisījos ieziest matu balzamu, taču secinu, ka matu balzams ļoti puto – ak, skaidrs, esmu paņēmusi un ieziedusi matos šampūnu. Tā mēdz gadīties, ja iet no rītiem dušā, kad vēl neesmu īsti pamodusies . Izžāvēju matus, uzkrāsojos, iedzeru rīta kakao un esmu gatava doties laukā no mājas. He-he.,. tik ārā spīd saulīte un mans termometrs pie loga rāda, ka ārā gaisa temperatūra ir +10 grādi pēc Celsija. Skaidrs ir tikai tas, ka nav ne mazākās nojausmas, cik ārā ir silts vai auksts. Skatos – ēnā peļķes joprojām sasalušas. Tātad skaidrs – ārā nevar būt pārāk silts. Uzvelku savu zaļo ziemas jaku un arī savu silto ziemas cepuri ar bumbuli (starp citu – pati noadaīju un tāpēc šī cepure man patīk, jo īpaši). Iezeju ārā un uzmetu vēl saulenes uz deguna – he-he – vismaz sajūta, ka vasara tuvojas.

Dotos pa savu ikdienas taciņu uz tramvaju vai autobusu. Pa ceļam mēģinu izlemt, ar ko es šodien labprātāk brauktu. Tā kā gaidot pie gājēju pārejas redzu, ka aiziet mans autobuss, tad nosliecos par labu tramvajam. Gandrīz jau tieku līdz pieturai, kad skatos – eh, viens tramvajs nāk. Tik jātiek fiksi pāri ielai, bet šai pusē tā ir neiespējamā misija – mašīnu tik daudz, ka netieku pāri. Bet cerība vēl ir. Palikuši tik 10 metri līdz tramvajam, kad durvis aizveras un tramvajs aizbrauc. Nu labi, gaidīšu nākamo. Stāvu gaidu un sajūtos dikti muļķīgi, ka esmu tā satuntulējusies (vienkārši man mūžīgi ir auksti, līdz ar to – labāk uzvelku mugurā kaut ko vairāk, nekā pēc tam salstu). Beidzot pienāk ilgi gaidītais tramvajs un es iekāpju un pat dabūju sēdvietu, kur apsēsties. Labi – ja jau reiz sēžu, tad izņemu lekciju materiālus un mācos savam kontroldarbam.

Nonāku līdz skolai, ieeju auditorijā, bet tur visi tik cītīgi mācās, ka pat nepamana, ka esmu ienākusi. Pievienojos “pēdējā brīdī kaut ko palasīt klubiņam”. Eh, laikam jau vairāk neko neizdosies iemācīties. Nu nekas, kā ir, tā ir un tur neko nevar mainīt. Pasniedzēja ienāk ar 10 minūšu novēlošanos un izdala kontroldarba lapas. Eh.. F..k. f..k, f..k. Izskatās, ka nezinu nevienu no jautājumiem. Sviesc. Nu nekas – nodarbosimies ar dzejošanu. Pasniedzēja nez kādēļ izdomājusi, ka pie mana galda stāvēt būtu visforšāk. Nošpikot laikam neko neizdosies. Izskatās arī tāda nikna. Labāk neriskēju. Hmz.. Apmēram izdomāju atbildi uz pirmo un trešo jautājumu, otrais – pagaidām mīkla. Mož kaut ko varēs atcerēties, ja vairāk pakustināšu savas pelēkās šūniņas. Eh.. Pēc 5 minūtēm atmetu ar roku un ķeros pie dzejošanas. Nu jācer, ka par nepareizām atbildēm neliks mīnusus . Pēc noteiktā laika tiek savāktas kontroldarba lapas. Njā.. Uz nākamo KD laikam būs vairāk jāpamācās.

Ejam ar draudzeni paēst pusdienas. Šodien atkal mistiska ēdienkarte skolas kefejnīcā – izvēlos pārbaudītus ēdienus, lai nesačakarētu dienu ar sāpošu vēderu. Tā, vēl tik viens seminārs kaut kā jānolauž. Tomēr uz darbu tā negribas iet. Eh.. Laikam jau nav lielas izvēles. Beigās otrais seminārs izvērtās ļoti interesants – iesākumā klausījāmies kursabiedru prezentācijas, kur uzzināju visādas jaunas lietas. Bet feinākais bija semināra nobeigums – tiešām interesants uzdevums tika dots. Man jau patīk, ja var kaut kā radoši izvērsties, nevis tikai lasīt teoriju gudrās grāmatās. Ā.. un secinājām ar kursabiedriem, ka mūsu ģeogrāfijas zināšanas ir nedaudz aizmirsušās. Ņēmām “palīdzību no zāles”:D

Tā.. vēl tik palikusi otra dienas daļa, kas kaut kā jānolauž. Tā nu dodos uz darbu. Iekāpju kaut kādā autobusā un neilgi pēc tam arī secinu, ka manas studenta apliecības derīgums beidzies, turklāt jau visu martu. Nu ko? Nāksies rīt pa ceļam iečāpot skolā, pēc tās uzlīmes.

Aizeju uz darbu un secinu, ka uz mana galda ir čupa ar dažādiem papīriem. Skaidrs, tātad šodien būs daudz ko darīt. Aptuveni novērtēju, kas tieši man uz galda atstāts un kas būtu svarīgākais, kas jāizdara. Apsēžos, mēģinu ierubīt kompīti. Kas tad tas? Pēc 4.-tā restarta saucu pēc IT spečuka, kurš atnāk un novērtē manu kompīti kā aizsviežamu. Jupī, šodien vairs nekas nebūs jādara. Uzgalvilēju un nodomāju – ja kaut ko ļoti, ļoti gribas, tad visa pasaule sadosies rokās, lai Tev palīdzētu. Varbūt tā nebija mana karstākā vēlēšanās, bet tik un tā forši. Un tad vēl viena forša ziņa – direktore rīt būs komandējumā. Kas var būt ideālāks par šādu paziņojumu, ja gaidāma pilna darba diena? Tā ir medusmaize manām ausīm.

Plkst. 16-os esam palikuši tikai 3 cilvēki birojā. Visi pārējie jau kaut kur aizlaidušies. Kolēģe ierosina, ka varētu doties mājās, man gan šķiet, ka vēl par agru, bet pēc dažiem viņas argumentiem, sakrāmēju savas mantas un aidā – dodos prom no ofisa.

Mājupceļš škita īss un gandrīz ar kolēģi aizmirsām izkāpt mūsu pieturā, bijām kaut kā aizrunājušās (aizmirsām, ka braucam ar to autobusu, kur jāpārsēžas pēc brītiņa, bet mana intuīcija nostrādāja – un es jautāju, vai tik mums kaut kad nav jākāpj laukā? Un tas notika tieši tai brīdī, kad bijām tai pieturā, kur mums jākāpj laukā un durvis autobusam vēl bija atvērtas).

Atnācu mājās.. Pašiverējos pa virtuvi un nobrīnījos, ka tik garšīgu zupu pagatavoju vakariņās (tiešām ilgi nebiju gatavojusi šo zupu, aizmirsies bija jau un pēdējā laikā arvien retāk gribas gatavot vispār). Ķēros pie savas grāmatas lasīšanas. Nu jau arī to esmu pieveikusi.

Nu arī vakars un jāiet gulēt. Izskatās, ka šis bija raksts – viena diena iz manas dzīves Patiesībā kaut kā gari sanāca, nez vai kāds izlasīs arī līdz galam Bet es jau rakstu priekš sevis un ja vēl kādu tas interesē – tad uz priekšu

Mazs jociņš sestdienai :)

Lidoju ar lidmašīnu -
forši!

Tas idiots mani notrieca-
stulbi.

Izlēcu ar izpletni-
forši!

Izpletnis neatvēras-
stulbi.

Kritu uz siena gubas-
forši!

Siena gubā dakšas-
stulbi.

Uz dakšām netrāpīju-
forši!

Uz siena arī-
stulbi.

Nonācu slimnīcā-
forši!

Visi kauli salauzti-
stulbi.

Ārsts saka, ka dzīvošu-
forši!

…līdz trešdienai -
stulbi!