brīvdienu plāni

Atcēlās plāni brīvdienām.. Ko interesantu lai saštuko vietā? Any ideas?

Līdzības ar sūnu ciemu jeb sniegs Rīgā :)

Šis rīts man iesākās kā parasti. Modinātāja zvans, lēnām acis veras vaļā un roka sniedzas pēc TV pults. Ziņās saka, ka pārstājis snigt, bet sabiedriskais transports kavējoties līdz pusstundai. Nu īstenībā to jau arī varēja gaidīt, un dodos dažas minūtes agrāk laukā no mājas kā parasti.

Laukā skats kā pasaku grāmatā. Kupenas dažviet pārsniedz pat mana auguma garumu, atgādinot par multeni Laimes lācis no bērnības… Tā nu dodos uz pieturu, priecādamās par skaisto skatu. Jau dažus metrus tālāk ieraugu pirmās mašīnas, kas jāievelk, jāpastumj utt. Tā vien gribas iet kādam palīgos, bet negribas kavēt darbu pārāk daudz (kaut zinu, ka tas ir neizbēgami). Pēc 10 minūšu pavadīšanas tuvējā pieturā, dodos uz tālo pieturu tāpat kā daudzi citi gaidītāji. Brīžiem gājēju celiņi notīrīti, brīžiem jābrien pa kupenām, tāpēc pašai milzīgs prieks par saviem siltajiem, garajiem zābakiem ar aitas vilnas oderi, kuros vēl esmu salikusi bikšu galus, lai tie nekļūst slapji. Laikam bija čujs, ka būs ziemīga ziema.

Tālāk lēnām, lēnām pa sastrēgumiem čunčinu uz centra pusi. Līdz centram tiku stundā. Tālāk sākas jautrākais – jātiek uz pārdaugavu. Gaidu transportu… Gaidu, gaidu.. Gaidu un sagaidu. Noveicas un tieku pat apsēsties. Tālāk šķiet braukšana būs ašāka, tomēr kļūdos. Labi, ka līdz Bada spēles, kas īsina laiku. Pēc brīža šķiet esam kaut kur pavisam nosprūduši un satiksme gandrīz apstājusies. Kā izrādās, kāds trolejbuss nobloķējis ceļu, tāpēc arī sastrēgums. Piedevām mana autobusa šoferītis nepārzina maršrutu, vienā vietā nepareizi nogriežoties pa kreisi. Rezultātā trešdaļa autobusā esošo cilvēku izkāpa laukā turpat un tālāk devās kājām, arī es. Tā nu pēdējās divas pieturas nācās brist kājām. Turklāt arī gājējiem daudzās vietās tik vienas iestaigātas pēdas, tāpēc līdzīgi automašīnām, viena kāja paliek uz takas, kamēr otra meklē atbalstu kkur milzīgajā kupenā.

Jautrības bija arī pie ēkas, kurā strādāju. Skatos tur izveidojusies šoferīšu alianse. Visi palīdz viens otram izbraukt. Kamēr lāpstas ceļo no rokas rokā, daži izstrādā izkļūšanas stratēģijas, jo tuvējā T-veida krustojumā neliela problēma, ka iebrauktas tik vienas sliedes, bet mašīnas sabraukušas no visām pusēm. Kopumā mazajā ieliņā nosprūdušas kādas 8 mašīnas. Gribēju jau iet puišiem palīgos pastumt, tomēr pārdomāju, jo viņi jau bija dikti daudz  un izskatījās, ka palīgi ir gana daudz, turklāt es jau kavēju darbu apmēram par stundu. Tā nu tik sasmaidījāmies ar stūmējiem un bridu vien tālāk.

Kopumā šorīt ceļā pavadītas divas stundas. Pozitīvi, ka kājas sausas un siltas, pateicoties foršajiem zābakiem. Un vēl prieks par daudzajiem smaidiem, kas bija vērojami. Prieks par izpalīdzīgajiem šoferīšiem. Par vienotību. Lai arī kādi mēs esam latvieši, tomēr kaimiņu, līdzgājēju vai vienkārši nejauši satiktu cilvēku nepametam vienu.

Šeit daži foto no tā, kas darījās Rīgas ielās..

Un kā gāja Tev, dodoties savās gaitās šodien?

svētdiena ar snow patrol

Šis rīts sākās ar šo Snow patrol dziesmu:

Superīga, man patīk!

Un tagad jāsāk taisīties uz slidotavu.. Jāizbauda siltā ziemas diena, jāpaķer līdz arī savs ziepju trauciņš, mož kāds labs kadrs gadīsies.

par čirkām

Domāju, ka daudzas (vai daudzi – gan jau arī kāds džeks) taisno matu īpašnieces ir apsvērušas iespēju padarīt savus matus nedaudz kuplākus, čirkainākus ar ilgviļņu palīdzību. Arī man šī ideja jau labu laiku galvā brieda (kopš kāzām, kurās man bija līdzīga frizūra, ko nosaucu par mazā-meža-dīvainīša-frizūru), kamēr saņēmos, devos pie friziera un ieguvu čirkainus matus. Pirms šī soļa netā lasīju daudz un dažādas atsauksmes par šo tēmu, tāpēc ceru, ka kādai noderēs arī mana pieredze.

Tātad, internetā bieži pavīd teikumi, ka frizieri mēģina cilvēkus atrunāt no šī soļa – ilgviļņu likšanas (turpmāk tekstā vnk čirkas). Mana friziere necentās mani atrunāt no čirkām, tomēr saruna pirms paša procesa par šo tēmu bija. Friziere vairāk centās iepazīstināt ar to, kā mainīsies ikdiena turpmākos mēnešos. Šķiet, ka visus argumentus, ko viņa minēja, jau biju dzirdējusi un tomēr izlēmu par labu čirkām. Tā kā man čirkaini mati ilgtermiņā ir jaunums, tad friziere ieteica likt vieglās čirkas, kas pēc pāris mēnešiem izies. Šādai darbībai ļāvos pierunāties.

Izlaidīšu paša procesa aprakstu, jo tāds šī raksta mērķis ir cits. Tā kā nu jau kādu laiciņu esmu čirkaino matu īpašniece, tad padalos ar šādu matu plusiem un mīnusiem. Tātad čirku plusi:

1. mati kļūst čirkaini;
2. mati kļūst kuplāki (tā kā mati nepieplok galvai, tad tie retāk jāmazgā, kas arī ir +);
3. vienkāršāk ieveidot matus (tie kļūst klausīgāki);
4. mati kļūst sausāki, līdz ar to – tie retāk ir jāmazgā;
5. no rīta pieceļoties izskaties smieklīgi (labi, ka man mājās nav spoguļa ).

Čirkām ir arī mīnusi:

1. mati kļūst nedaudz sausāki (bet tas ir arī +);
2. tie vairs nav tik mīksti, jo ieveidojot matus, tiek lietoti dažādi līdzekļi (bet šis ir sīkums);
3. mati regulāri ir jāveido.

Nu ko, izskatās, ka plusu vairāk kā mīnusu. Un no daudziem cilvēkiem esmu saņēmusi komentārus, ka izskatās labi jaunā frizūra. Turklāt, daudz kur minēts, ka mati pēc iečirkošanas ir īpaši jākopj – jāliek maskas utt., bet tā kā es to darīju jau regulāri, tad šai ziņā man nekādu pārmaiņu nav. Njā, arī šorīt pamodos ar mazā meža dīvainīša frizūru un man patīk ..

Šodien aizdomājos par kautrību, par nekaunību, par bailēm utt. Nez cik daudz izdevību palaists garām no bailēm? Baidoties, ka kāds smiesies, kāds kritizēs, vai neatbildēs ar to pašu.. baidoties, ka kāds tik aizskarts (Tu tai skaitā). Baidoties uzņemties atbildību, rīkoties. Gluži kā teikts šajā citātā:

“Bailes liek mums palikt aizkulisēs. Tās pārliecina mūs, ka mēs nekad nevarēsim īstenot savus sapņus, liek mums ciest klusu un nošķir mūs no tiem, kurus mīlam. Bailes kā nekas cits spēj mūs apstādināt pusceļā un ierobežot mūsu vēlmi censties kaut ko panākt. Bailes samazina mūsu dzīves telpu.

Bailes pašas par sevi nav sliktas. Tās mūs aizsargā kā brīdinājuma signāls. Taču ir liela atšķirība starp veselīgām bailēm, kas liek mums atkāpties no bezdibeņa malas un nemitīgajām bailēm, kas liedz mums dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”

Kautrība un nemitīga baidīšanās arī manā skatījumā ir sliktas īpašības, kas traucē dzīvot pilnvērtīgi. Tad jau labāk sliekties uz nekaunības pusi, jo bieži vien ar nekaunīgu pieeju var panākt daudz vairāk, kā ar klusu sēdēšanu un gaidīšanu, kad citi uzminēs Tavas domas, kad kāds cits izveidos Tavu uzņēmumu vai jebkādā citādā veidā sakārtos Tavu dzīvi.

Cilvēk, saņemies! Stājies pretī bailēm!

..un bik par citu tēmu.. Vakardien žurnālā izlasīju, ka arī single statusa personas gaida Valentīna dienu. Yeah, “right” !!! Tā noteikti ir mīļākā diena gadā vieniniekiem ( ). ..ja arī Tu esi vieninieka statusā, nebēdā – tādi kā mēs ir daudz . Un uz paziņu jautājumiem par šo tēmu – vnk smaidi un neatbildi neko, lai domā, ko grib.. Michael Bublē sarakstījis atbilstošu dziesmu.. Diezgan jestra:

Uz Macy Gray viļņa šai pirmdienā

Macy Gray – I Try:

Jautrības ar santehniķiem

Pēdējo nedēļu laikā tiešām piedzīvotas jautrības ar santehniķiem. Respektīvi bija problēma – duša, kurai nedaudz ūdens kaut kur laiž garām (neviens tai brīdī nezināja, kur īsti).

Viss sākās ar to, ka mūsu dzīvoklī ieradās 4 onkas (tipa spečuki) un dzīvokļa saimnieks. Tā nu visi ņēmās, kamēr secināja – jā, caurule esot caura. Jānomaina. Kad mēs būšot mājās? Sarunājam konkrētu dienu, laiku. Viss it kā OK.

Pienāk norunātais laiks, bet no santehniķiem ne vēsts. Tā arī tajā vakarā onkas nesagaidam.

Nākamajā dienā zvans – vai varot sarunāt pa dienu, ka kāds būs mājās? Labi, sarunājam. Norunāto laiku viņi nokavē par divām stundām. Toties paveiktais rezultāts – nomainīta caurule un atbaidošs caurums dušas apakšā (pa kuru caurule tika nomainīta). Ja duša joprojām tekot, lai dodot viņiem ziņu, un iesaka tajā vakarā labāk neiet dušā, kamēr silikons nav kārtīgi sakaltis.

Tā arī darām, un duša tiek izmēģināta tikai nākamajā dienā. Secinājums – kaut arī tecēšanas daudzums ir nedaudz kļuvis mazāks, tomēr tek tā joprojām. Zvans santehniķim, ka problēma joprojām eksistē. Sola nākamās dienas vakarā piekāpt.

Kā norunāts, santehniķis ir klāt. Pēc 20 pavadītām minūtēm vannas istabā, onka iztraucē manas vakariņas un izskatās diezgan noskaities. Saka, ka neesot nekādas problēmas un duša netekot. Atbildu, ka viņš kļūdās un duša tomēr tek. Šis kļūst jau dusmīgāks un jautā, kāpēc tad viņš nekur neredzot, ka kaut kas laistu garām ūdeni, kaut arī 10 minūtes jau tecina ūdeni. Paskaidroju, ka parasti dušā pavadot 25 minūtes, pēc tam uz grīdas izveidojusies neliela peļķe. Viņš mani mēģina apvārdot, ka es pati noleju kkur garām un netic man nemaz. Piedāvāju viņam ieiet dušā un pašam noskaidrot, kur ir problēma. Onka ierosināja, lai es ejot dušā (he.. sagribēja gan, vecais kārumnieks), ko es noraidīju, jo biju atnākusi tikko no sporta kluba, kur jau paspēju iziet dušā. Vienīgā ideja, kas man ienāca prātā – varbūt ir saplīsusi dušas apakša (respektīvi, tā vanniņa). Kad ieminējos par to speciālistam, viņš uz mani paskatījās ar tādu skatienu  tik pietrūka, lai pieliktu pirkstu pie deniņiem un teiktu čuk-čuk-bum-bum un teica, ka tad esot nepieciešams urbis, lai kas tāds notiktu, jo apakša esot TTTIIIKK izturīga. Tā nu nenonācām ne pie kāda risinājuma, jo es paliku pie sava (mana parastā ietiepība) un viņš – pie sava. Beigās jau nedaudz nomierinājies teica, ka varot vienā veidā tomēr pārbaudīt, kur ir problēma. Tā nu instruējis mani, kas darāms, devās savās gaitās.

Nākamajā dienā darījām zināmu eksperimenta rezultātu un atkal tiek nolikts laiks, kad viņš mēģinās rast problēmas risinājumu.

Noliktajā laikā viņš ierodas ar nokavēšanos, ķimerējas ilgi pa vannas istabu, līdz vienā brīdī dzirdams telefona zvans ar tekstu “Kaut ko tādu redzu pirmo reizi mūžā!!!” Izrādījās, ka iemesls dušas tecēšanai ir saplīsusi dušas vanna. Tā nu vakarā solās atbraukt ar jaunu vannu un nomainīšot. Šai mirklī gribas pateikt pāris vārdus: “Man bija taisnība”, bet to nedarīju, jo onkas skatiens nu jau pauda cieņu, nevis čuk-čuk-bum-bum skatienu. Tā nu tik pie sevis nodomāju, ka loģika man strādā .

Onka vakarā klāt gan ar visiem pričendāļiem. Atkal jau vakariņoju, kad šis ienāk virtuvē un saka, ka aizbraukšot pēc 1 trūkstošas detaļas uz veikalu. Saku, OK un intereses pēc izsperu jautājumu: “Bet vai jums nebūs grūti pieregulēt tos dušas stiklus, kā nekā šī vanna ir nedaudz lielāka (droši vien muļķīgs jautājums, bet ne jau es esmu dušu eksperts)?” Santehniķis uz brīdi apmulst, tad palūkojas uz jauno un veco vannu, kas viena otrai vertikāli līdzās nostādītas koridorā un augstuma atšķirība redzama ideāli (apmēram 10 cm). Pēc 3 sekundēm onka nolamājas pauž savu sašutumu/ pārsteigumu!!! Viņš redz esot meklējis standarta izmēru, bet izrādās, ka mūsu dzīvoklī tomēr nav standarta duša . Tā nu pēc 5 min skaidrošanas, ka speciāli braukts pakaļ dušas vannai uz Salaspili, jo tur esot bijusi labāka cena, onka paņēma vannu un devās prom. Tai vakarā tā arī vairs neparādījās, vienīgi solīja nākamajā dienā tiešām pabeigt remontdarbus, par spīti tam, ka nākamā diena bija sestdiena. 

Pēdējā diena. Tātad ieradās santehniķonka ne tikai ar dušas vannu, bet nu jau arī ar jauniem stikliem. Divu stundu laikā tika pilnībā nomainīta duša . Pēc darba santehniķis aicināja novērtēt viņa darbu un bija sašutis par manu komentāru, ka izskatās tieši tāda pati kā iepriekšējā . Atzīstos, ka no dušām un santehnikas neko daudz nesaprotu, bet no dizaina gan, un jaunā duša bija identiska vecajai, tik nedaudz lielāka .

Secinājums. Ieplīsušas dušas vannas vietā tika nomainīta gan caurule, gan dušas vanna, gan dušas stikli. Tātad kopā tas izmaksāja vismaz 2x dārgāk, kā   nepieciešams. Turklāt laika ziņā - onkas ciemojās vismaz 6-7 reizes un tērēja gan savu, gan mūsu laiku. Iesaku visiem, kam jāmeklē santehniķa pakalpojumi, tomēr izvēlēties kaut nedaudz dārgāku, tomēr gudrāku santehniķi, kas savu darbu prot (jāpiebilst, ka dzīvokļa saimnieki sarunāja tieši šos spečukus).

- end of the story-

Vecais labais par e-talonu

Mērķi 2010

1. aizbraukt uz Ķemeru dabas parku;
2. iegādāties velosipēdu;
3. mācīties krievu valodu;
4. uztaisīt tetovējumu (maybe – šī ideja joprojām tiek apsvērta);
5. uzsākt deju kursus vai iestāties korī;
6. nodarboties ar cigun vingrošanu regulāri;
7. regulāri skriet (kamēr to nevar darīt laukā, tikmēr uz sporta zāli doties);
8. piedalīties Rīgas maratonā;
9. biežāk aicināt ciemos draugus, arī vecos, labos, sen neredzētos;
10. doties ceļojumā;
11. iemācīties gatavot lazanju;
12. atpūsties SPA;
13. veltīt laiku lasīšani, lasīšanai un vēlreiz lasīšanai;
14. tusiņš pie jūras ar palikšanu teltīs kopā ar draugiem;
15. laivu vai velo pasāciens ar draugiem.

Tādi nu plāni šim gadam. Izprintēšu sarakstu, pielikšu pie sienas redzamā vietā, tas palīdzēs labāk atcerēties, kas jau paveikts un kas vēl darāms…

Aizvadītais gads..

Atkal gads riņķī un 10 dienas jau aizvadītas Jaunajā Gadā. Gada sākums un gada beigas ir laiks, kad cilvēki atskatās uz aizvadīto laiku un izdara secinājumus. Laiks, kad cilvēki daudz ko apņemas. Man gada sākums un gada beigas atšķiras tikai ar cita gada rakstīšanu datumā, jo pārējais jau nemainās. Tāpat ārā ir sniegs, tāpat ir auksts un tāpat jāstrādā. Šoreiz gribu atskatīties uz pagājušo gadu, kāds tas ir bijis. Ne citiem, bet sev, lai atcerētos, kas noticis.

Skola. Pagājušā gadā viena no svarīgajām lietām manā dzīvē bija skola. Janvārī bija mana pēdējā sesija bakalaura iegūšanas laikā un pārējos mēnešos līdz maijam vairāk vai mazāk centīgi tika strādāts pie bakalaura darba. Brīžiem likās, ka nepabeigšu skolu, jo iedvesmas rakstīt bakalaura darbu kā nebija, tā nebija. Tomēr jāsaka, ka skola tomēr tika pabeigta un diploms kabatā. Studiju laiks tiešām bija nozīmīgs un pagājušajā gadā studiju gadiem tika pielikts trekns punkts, jo kad es turpināšu studēt, tās drīzāk būs neklātienes studijas, līdz ar to izteiktie studenta gadi ir aiz muguras. Tā nu arī izlaidums tika godam nosvinēts gan draugu, gan ģimenes un kursa biedru lokā. Viennozīmīgi jāsaka, ka visi šie pasākumi bija pat ļoti izdevušies. Vienīgi sākumā likās, ka mazā kursabiedru skaita dēļ pasākums varētu būt garlaicīgs, tomēr beigās arī tas izvērtās pietiekami interesants.

Darbs. Protams, darbs arī pagājušā gadā aizņēma lielu daļu mana laika, bet par to īpaši daudz komentāru nav. Vienīgi priecājos, ka man uzradušies pāris jauni, interesanti kolēģi, ar kuriem tiešām var šad un tad kārtīgi izsmieties..

Cilvēki. Pagājušajā gadā sanāca iepazīties ar vairākiem jaukiem cilvēkiem. Jo vairāk ar cilvēkiem iepazīstas, jo vieglāk to kļūst darīt. Par to arī prieks.

Izklaide. Viennozīmīgi ļoti bagāts gads ar dažādām izklaidēm. Noteikti jāpiemin neaizmirstamais telšu brauciens ( ), jautrības Mežakaķī, relaksācija SPA, Placebo dzīvajā iekš Arēna Rīga, zuperīgie jāņi, regulārie picu un spēļu vakari, dažādi pārbraucieni LV un ārpus LV robežām, kā arī vasaras TOP 1 pasākums – POSITIVUS AB ‘09 un daudzi, daudzi citi.

Kāzas. Ļoti mīļa un tuva cilvēka kāzas ‘09 augustā. Noteikti pieminēšanas un atcerēšanās vērts notikums, ar ko iezīmējas 2009.

Koncerti. Atceros, ka gada 2009.sākumā kaut ko rakstīju par to, cik maz koncertus apmeklēju pēdējā laikā un apņēmos turpmāk vairāk apmeklēt koncertus. Tā nu arī šo domu realizēju dzīvē. Šķiet koncertu apmeklētības ziņā pagājušais gads visnotaļ bija līderis visā manā dzīvē. Kaut kā tiešām ļoti daudz dzirdēju, redzēju un izbaudīju. Par to arī liels, liels prieks, jo koncerti tiešām spēj sniegt super emocijas un pozitīvi uzlādē.

Pārvākšanās. 2009 manā dzīvē noteikti nāca ar dažādām pārmaiņām. Pārvācos vairākkārt un nu ceru, ka turpmākos pāris gadus saglabāšu savu tagadējo dzīvesvietu. Kā jau teicienā – viss, kas notiek – notiek uz labu. Tā sanāca arī man.

Pāris pēdējos gados uzsāku tādu lietu, kā mērķu uzstādīšanu gaidāmajam gadam (iepriekšējā gada mērķi). Jāsaka, ka man šī lieta ir ļoti iepatikusies. Kāpēc? Paskaidrošu… Tātad bieži vien prātā ienāk lieliskas idejas, ko varētu izdarīt un kas varētu būt interesanti, vai arī vienkārši, ko gribas izdarīt, bet šad un tad šīs lieliskās idejas aizmirstas.. ..tieši tāpēc es savas idejas/ vēlmes uzlieku uz papīra, lai es tās atcerētos. Katru dienu uzmetot aci lietām, ko gribas izdarīt, tās daudz labāk var atcerēties un kaut ko darīt, lai virzītu realizāciju dzīvē. Tā nu drīz taps arī mērķi šim gadam.

Rezumē – divitūkstošidevītais bijis piedzīvojumu pilns gads, superīgs …